Piektdien, 23. oktobrī, tika publicēts Lielbritānijas IKP rādītājs 3. ceturksnī. Analītiķi gaidīja, ka Lielbritānija pievienosies citām attīstītajām valstīm (Vācija, Francija, Japāna), kas jau 2. ceturksnī  demonstrēja IKP pieaugumu pret iepriekšējo ceturksni. Tika prognozēts, ka Lielbritānijas IKP 3. ceturksnī pieaugs par 0,2%. Bet izrādījās, ka Lielbritānijas IKP 3.ceturksnī turpināja kristies, samazinoties pret iepriekšējo ceturksni par 0,4%. Gada laikā (pret iepriekšēja gada 3.ceturksni) IKP samazinājums sastādīja 5,2%. 2.ceturksnī Lielbritānijas IKP samazinājums pret iepriekšējo ceturksni sastādīja 0,6%.

3. ceturkšņa IKP dati sekoja paziņojumam par mazumtirdzniecības apgrozījumu Lielbritānijā septembrī. Tas bija zemāks par prognozēm – apgrozījums pret iepriekšējo gadu pieauga par 2,4% (prognoze – 2,8%), bet pret iepriekšējo mēnesi – nemainījās.  Mazumtirdzniecība un pakalpojumi ieņem svarīgo vietu Lielbritānijas ekonomikas struktūrā, tāpēc zemāks mazumtirdzniecības apgrozījums būtiski ietekmēja IKP rādītāju.

 Tas, ka Lielbritānijas ekonomika demonstrē sliktāku dinamiku, nekā Vācija vai Japāna ir skaidrojams ar to, ka šo valstu ekonomikām  ir cita struktūra.

Vācijas un Japānas ekonomikas balstās uz tehnoloģisko iekārtu un ilgtermiņa ražošanas preču ražošanas un eksporta.  Šīm valstīm piemīt augsts ārējās tirdzniecības bilances pārpalikums, un pozitīva tirdzniecības bilance nodrošina šo valstu ekonomikas stabilitāti. Šo valstu banku sistēmām nav lielo ārējo parādu, tās balstās uz iekšzemē piesaistītiem depozītiem, tāpēc tās ir samērā stabilās. Krīzes dēļ pasaulē samazinājās pieprasījums pēc šo valstu ražojumiem, līdz ar ko samazinājās šo valstu eksports, un ražotnes, kas agrāk strādāja uz eksportu, tika slēgtas vai samazināja noslogojumu. Rezultātā palielinājās bezdarbs un samazinājās patēriņš. Japānas un Vācijas valdības ārstēja krīzi samēra vienkārši – ar valsts subsīdiju palīdzību rādīja mākslīgo pieprasījumu pēc precēm, kas agrāk veidoja eksportu (piem. subsīdijas automašīnu iegādei Vācijā utt.). Palielinājās arī eksports - pateicoties ekonomikas stimulēšanas programmām citās valstīs, kas lielā mērā izpaužas infrastruktūras veidošanas programmās. Infrastruktūras projekti veicināja pieprasījumu pēc šajās valstīs ražotās iekārtas.

Lielbritānijai ir pavisam citāda ekonomikas struktūra, un tāpēc arī krīze Lielbritānija izpaužas citādi. Lielbritānijai ir negatīvais tirdzniecības bilances saldo; 2009. gada 2. ceturksnī tekošā konta deficīts sastādīja vairāk par 11 miljardiem mārciņu. Lielbritānijas ekonomikas pamats bija starptautisko pakalpojumu sniegšana, tajā skaitā – finanšu pakalpojumu. Lielbritānijas banku sistēma balstījās lielākoties uz starptautiskajos finanšu tirgos aizņemtajiem līdzekļiem. Lielbritānijas finanšu sistēma bija cieši saistīta ar investīcijām finanšu tirgos, tajā skaitā spekulatīvā rakstura investīcijām izejvielās, akcijas, valūtās. Viens no lielākiem Lielbritānijas ekonomikas izaugsmes avotiem bija  cenu pieaugums nekustamā īpašuma tirgū. Augošās nekustamā īpašuma cenas veicināja izaugsmi būvniecībā, kā arī sektoros, kas sniedza ar nekustamo īpašumu saistītus pakalpojumus. Nekustamo īpašumu cenu pieaugumu veicināja banku kreditēšana, kas, savukārt, deva bankām iespēju labi pelnīt, palielinot savu ekspozīciju hipotekārā kreditēšanā Lielbritānijā. Īsāk sākot – Lielbritānijas ekonomika attīstījās pateicoties iekšējam patēriņam, kuru finansēja starptautiskajos finanšu tirgos aizņemtiem līdzekļi. Tas noveda pie Lielbritānijas privāto parādu apjoma krietna pieauguma. Apvienotās Karalistes ārējais parāds sastādīja ap 450% no IKP, un lielāko daļu no tā sastādīja Lielbritānijas privātā sektora parādi – Lielbritānijas bankas bija aizņēmušas starptautiskajos tirgos daudz vairāk par valsts IKP, lielāko daļu no aizņemtajiem līdzekļiem izsniedzot valsts iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Brīdī, kad iedzīvotāju ienākumi vairs nebija pietiekami tādu parādsaistību apkalpošanai, sākās parādu  nemaksātāju skaita pieaugums, un būtiski pasliktinājās banku sistēmas stāvoklis – zaudējumi no sliktiem parādiem noveda vairākus lielākus Lielbritānijas bankas praktiski līdz bankrotam,  un lika pēc būtības nacionalizēt dažas no tām. Būtībā, Lielbritānijas krīzes cēloņi ir līdzīgi krīzes cēloņiem  Latvijā (Latvija parādsaistības bija pat mazākās – ap 130% no IKP). Lielbritānijai ir divas svarīgās atšķirības no Latvijas – tai ir iespēja aizņemties, emitējot valsts parādzīmes (ko nodrošina Lielbritānijas AAA reitings), un Lielbritānijas valūtas kurss nav fiksēts pret galveno tirdzniecības partneru valūtām.  Tas dod iespēju īstenot patstāvīgo monetāro politiku. Samazinot refinansēšanas likmi līdz 0,5%, kā arī īstenojot vērienīgo valsts obligāciju izpirkšanas programmu, kuras ietvaros valsts vērtspapīru (Gilt) izpirkšanai tika paredzēts izmantot 175 miljardus mārciņu, Anglijas banka mēģināja atjaunot kreditēšanu – kas ir nepieciešams patēriņa pieaugumam. Tas nenostrādāja – izsniegto aizdevumu apjoms joprojām turpina samazināties (augustā Lielbritānijā banku kredītu atlikumi samazinājās par 10,7 miljardiem mārciņu). Lielbritānijas sterliņu mārciņas kurss kopš 2008. gada vasaras nokrita par aptuveni 20%, sadārdzinot importētās preces un samazinot Lielbritānijas iedzīvotāju pirktspēju. Tāpat kā ASV, naudas masas pieaugums neveicina kreditēšanu; Lielbritānijas iekšzemes patēriņš, kas bija ekonomikas pamats, bez kredītiem paliek vājš.

 Var prognozēt, ka Lielbritānijas krīzes pārvarēšanai būs nepieciešams lielā mērā pārbūvēt valsts ekonomikas struktūru – mazāk patērēt un vairāk ražot. To pašu var pateikt par Latviju. Latvijai  gan nebija iespējas īstenot Quantitative easing politiku. Dīvaini, bet tas daudz nemaina.  

Aleksejs Marčenko, Hipo Fondu analītiķis