10. augustā Latvijas Centrālā statistikas pārvalde publicēja Latvijas inflācijas rādītājus par jūliju. Jūlijā inflācija pret iepriekšējā gada atbilstošu periodu sastādīja 2,46%, bet pret iepriekšējo mēnesi patēriņa cenu indekss samazinājās par 0,58%. Ņemot vērā, kā augustā parasti notiek cenu samazinājums pret jūliju (tāda tendence vērojama kopš 1998. gada ar vienīgo izņēmumu 2007. gada augustā) var apgalvot, ka nākamajā mēnesī samazinājums būs vēl nozīmīgāks. Līdz ar to arī rādītājs pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu būs noteikti zemāks par pašreizējiem 2,46%.

 Pēdējo reizi inflācijas līmenis tik zems bija pirms sešiem gadiem – 2003. gada maijā cenu līmenis pret iepriekšējā gada atbilstošu periodu palielinājās par 2,48%. Tālāk Latvija piedzīvoja cenu līmeņa strauju kāpumu. It īpaši būtisks pieaugums notika pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Ja 2004. gada janvārī inflācijas līmenis pret iepriekšējā gada atbilstošu periodu sastādīja 3,9%, tad aprīlī inflācijas līmenis palielinājās par 5%, bet maijā jau sasniedza 6,2%. Kopš tā laika un līdz pat 2009. gada maijam inflācijas līmenis pret iepriekšējā gada atbilstošu periodu nesamazinājās zem 6% sliekšņa, uzstādot rekordu 2008. gada jūnijā, kad inflācijas līmenis sastādīja 17,9%. Visstraujāk cenas pieauga alkoholiskiem dzērieniem un tabakai, komunālajiem pakalpojumiem (tajā skaitā gāze un apkure), veselībai, izglītībai, kā arī viesnīcu, restorānu un kafejnīcu pakalpojumiem. Būtiski pieauga cenas arī transportam un pārtikai. Vienīgā nozare, kurā visos šajos gados cenas samazinājās, bija sakari. Sakaru cenu samazināšana 2004. -2009. gadā ir skaidrojama ar tehnoloģijas uzlabošanos.  

Cenu pieauguma avoti bija:

·         dažu akcīzes nodokļu pieaugums pēc iestāšanās ES;

·         importēto energoresursu pasaules cenu pieaugums (tajā skaitā – naftas un gāzes);

·         naudas masas pieaugums, ko lielā mērā veicināja plaša kredītu izsniegšana;

·         Latvijas darba tirgus ierobežotība, kas 2006. – 2007. noveda pie darba resursu izsmelšanas. Rezultātā algas palielinājās daudz ātrāk par darba produktivitāti, kas rezultātā noveda pie izmaksu celšanās un cenu palielināšanās;

·         Inflācijas gaidas, kas veicināja iedzīvotājus arvien ātrāk tērēt naudu;

·         Optimisms nākotnes ieņēmumu novērtēšanā gan no uzņēmēju, gan no mājsaimniecību puses. Tas samazināja uzkrājumu īpatsvaru kopējos ienākumos.

  Sākoties recesijai Latvijā, situācija būtiski mainījās. No visiem faktoriem, kas dzina inflāciju iepriekšējos gados, šogad palika tikai viens – akcīzes un citu netiešu nodokļu (tajā skaitā PVN) palielināšana. Tieši ar akcīzes pieaugumu ir skaidrojams alkohola un tabakas izstrādājumu cenu pieaugums šogad (jūlijā pret iepriekšējā gada atbilstošu periodu šo preču cenas pieauga par 22,2%). Ar PVN pieaugumu var izskaidrot diezgan augstu inflācijas līmeni Latvijā 2009. gada sākumā – janvārī pret iepriekšējo mēnesi cenas pieauga par 2,2%, februārī – par 1,1%. Tajā pašā laikā visi pārējie iemesli cenu pieaugumam pazuda:

·         Energoresursi pēdējā gada laikā kļuva lētāki – tā, degvielas cenu kritums samazināja inflācijas rādītāju pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu par 0,69 procentu punktiem, tagad gaidāma arī gāzes cenu samazināšana;  

·         Pašlaik jaunas kreditēšanas praktiski nenotiek, izsniegto kredītu apjomi tiek samazināti;

·         Strauji pieaugot bezdarbam, pazuda spiediens uz algām un personāla izmaksām;

·         Psiholoģiskie faktori, kas lika iedzīvotājiem tērēt uzreiz un minimāli uzkrāt arī tagad nedarbojas.

Pašlaik vērojams, ka valstī notiek deflācija – jau ceturto mēnesi pēc kārtas cenu pieaugums pret iepriekšējo mēnesi ir negatīvs. Iespējams, ka gada beigās gada inflācijas rādītājs būs negatīvs. 

Tas ir saistīts ar pieprasījuma kritumu gan Latvijā, gan Latvijas eksporta tirgos. Pieprasījuma samazinājums liek uzņēmējiem samazināt cenas un, kur iespējams, samazināt izmaksas, tajā skaitā algas. Samazinoties algām, tās sāk atbilst darba produktivitātei Latvijas uzņēmumos, līdz ar to Latvijas uzņēmumi atgūst ilgtermiņa konkurētspēju un, kā rāda pēdējo mēnešu eksporta rādītāji, ir spējīgi palielināt eksporta apjomus. Tā ir cenu samazināšanas procesa pozitīvā puse – cenu kritums ļauj Latvijas uzņēmumiem atgūt konkurētspēju. Tālāk, šis process dod iespēju palielināt uz eksportu orientētu uzņēmumu īpatsvaru Latvijas ekonomikā, kas uzlabo Latvijas tirdzniecības bilanci. 2009. gada otrajā ceturksnī mazumtirdzniecības apjomi samazinājās par 28%,  viesnīcās un restorānos – par 35%. Visvairāk samazinājās apjomi nozarēs, kas ir orientētas uz iekšējo patēriņu un kur iepriekšējos gados cenas pieauga visstraujāk. Tas ļauj izlīdzināt ekonomikas nozaru struktūru, atbilstoši ilgtermiņa pieprasījuma līmenim. 2009. gada jūnijā Latvijas tirdzniecības bilances deficīts samazinājās līdz 67 miljoniem latu, kas ir zemākais rādītājs pēdējos gados.

Tajā pašā laikā šīm procesam ir arī negatīvā puse (nemaz nerunājot par sociālām sekām) -  Latvijas iedzīvotāju ienākumu samazinājums krietni samazina pieprasījumu Latvijas tirgū, liek uzņēmumiem tālāk samazināt cenas un apcirst algas. Rezultātā veidojas deflācijas spirāle, kas noved  pie arvien lielākas ekonomiskās aktivitātes samazināšanas. Bīstami ir tas, kā tāda spirāle (kā parādīja Japānas 1990-to gadu pieredze) var pastāvēt ilgu laiku, vedot pie ekonomikas stagnācijas.

Rezultātā var parādīties nepieciešamība stimulēt pieprasījumu Latvijā. Zināms, ka ASV un Vācijā to īstenoja nodokļu atlaižu veidā. Diez vai Latvijas budžeta stāvoklis atļaus izdarīt kaut ko līdzīgu tuvākajā laikā.

Var secināt, ka deflācija tuvākajā laikā ir neizbēgama parādība, un pēc kāda laika Latvijas valdībai būs jāmeklē  veidi, kā stimulēt patērētāju pieprasījumu.

Aleksejs Marčenko, Hipo Fondu analītiķis